Nolēmu iegādāties spoguļkameru Bauskas elektropreču veikalā FALKORS. Zvanīju, interesējos kādi modeļi pieejami. Informāciju saņēmu, kura mani apmierināja, devos pie bankomāta, noņēmu naudiņu un devos uz veikalu.

Priecīga iegāju veikalā manīju, ka pārdevēji - kungi ir aizņemti ar savu darbu, piegāju pie pārdevējas sievietes, kura lepni sēdēja pie datora, pajautāju vai var iegādāties kameru, ar šo kundzi tiku runājusi pa telefonu. Uz ko man atbildēja, lai gaidot kādu kungu.

Labi, nekādu problēmu. Sagaidīju, pienāca pie manis jauneklis un jautāju, kāpēc viņiem tik dārga cena kamerai, ko nupat pamanīju, jo internetveikalā biju manījusi šādu kameru Nikon d3100 par 340 latiem un atmiņas karti par 32 latiem. Kopā 372 lati. Neesmu internetveikalu lietotāja, ja tā var teikt, tāpēc nezināju, ka veikalos cena lielāka, jo internetveikaliem nav nodokļu un/vai telpu īres.

Jauneklis - pārdevējs paskaidroja, ka atmiņas karte Falkorā maksājot ap 5 latiem, aparāts aptuveni 360 lati, - tas pats arī sanākšot. Padomāju, kāda starpība, pirkšu jau tāpat, bet cilvēcīga ziņkāre vēlējas noskaidrot, kāpēc internetā man piedāvā tik dārgu, bet šeit aizdomīgi lētu atmiņas karti. Jauneklis ar joku paskaidroja, ka viņi var arī uzlikt dārgāku cenu, lai nemulstu, pasmējāmies par joku un grasījos jau izteikt burvju vārdus - iepakojiet! 

Bet tad iejaucās kundze, - melniem, īsiem matiem un svarīgām melnām acenēm uz acīm, tā kura mani laipni atšuva, pielēca no sava krēsla uz paaugstinātā tonī sāka nevis jautāt, bet uzbrukt - kur es esot tik dārgu atmiņas karti redzējusi, uz ko atbildēju, ka internetveikalā.

Protams, atkal paaugstinātā tonī, kā pratināšanā, kurā veikalā, vajag nosaukumu, ko, protams, neatcerējos, jo "staigāju" pa daudziem internetveikaliem. Melnā dāma - pārdevēja aši aizskrēja, tad parādījās un ar uzvarošu toni paziņoja, ka ir apskatījusies un nekur neesot atmiņas kartes spoguļkamerām par tik lielu naudu!

Diezgan sašutusi un pārsteigta par šādu attieksmi - nelaipnu un bravūrīgu, atcirtu, ka "es redzēju", uz ko atkal saņēmu, jau gandrīz bļaušanā, ka "nē", tas tā nav un nevar būt. "Jūs domājat, ka meloju?", jautāju uz ko atkal saņēmu gandrīz bļaušanu un tekstus, ka nē, tas tā nevar būt!

Vairākas reizes pārjautāju sarunas gaitā, vai viņa domā, ka atnāku uz veikalu un meloju, ka esmu mele, ko viņa ar žestiem un mīmikām apstiprināja, bet ne tiešā tekstā.

Biju šokā par tādu attieksmi! Bravūrīgums, bļaušana, pircēja pazemošana, ar mājieniem pircēju saukšana par meli, vai tā tagad jāuzvedās pārdevējiem?

Šoka stāvoklī piegāju pie stenda, palūkojos uz kameru, nolēmu, lai arī cik ļoti es to gribētu nopirkt, es nedarīšu to šajā veikalā, kurā mani nupat pazemoja!